Improvizācijas teātra nodarbība Jelgavas cietumā

Improvizācijas teātra nodarbība maina jauniešu skatījumu uz ieslodzījuma vietām
2014.gada septembra beigās kopā ar septiņiem Jelgavas novada Jauniešu domes jauniešiem es devos uz Jelgavas cietumu, lai vienu dienu kopā ar ieslodzījuma vietā esošajiem jauniešiem, izmantojot improvizācijas teātri, darbotos ar sabiedrībā esošajām sociālajām lomām. 
Zināju, ka ieslodzījuma vietā dzīvojošiem puišiem teātris nebūtu pirmā brīvā laika pavadīšanas prioritāte, zināju, ka puse no desmit jauniešiem varētu teikt „Teātris nav man”, bet es zināju arī to, ka man un jauniešiem no Jelgavas ir patiesa interese un arī drosme, kopā ar šiem jauniešiem pavadīt vienu dienu un ļauties kopīgam improvizācijas procesam, lai ko tas arī mums atnestu. 


Nodarbība atnesa ne tikai ļaušanos, bet arī pretestību; ne tikai smieklus un vieglumu, bet arī sarunas, kuras raisīja pārdomas un smaguma sajūtu. 
Lai gan sākumā abas puses (jaunieši no ieslodzījuma vietas un ārpus tās) bija nedaudz samulsušas, iepazīšanās un iekustēšanās uzdevumi ātri vien izveidoja dinamisku grupu, kas labprāt ļāvās procesam. Jāmin gan, ka vienmēr, kāds no ieslodzījuma vietas puišiem procesam ļāvās nelabprāt, ieturēja novērotāja pozīciju un jutās neveikli. 
Pirmās daļas aktivitātes balstījās uz to, lai jaunieši strādātu uz iztēli un emociju daudzveidību; pēc pusdienām turpinājām strādāt pāros, lai veicinātu sadarbību un iztēli. Pēc iesildīšanās biju plānojusi ‘ķerties klāt’ dažādām sociālām lomām, iedrošinot jauniešus meklēt piemērus no savas pieredzes – radinieki, draugi, paziņas, slaveni cilvēki. Cik viegli viņi ļāvās darbam pāros, tik grūti bija darboties individuāli pie kāda konkrēta tēla veidošanai. Tālāk par dažiem neveikliem mēģinājumiem un lielu pretestību mēs netikām. Neatlika nekas cits, kā ātri noreaģēt un turpināt improvizācijas aktivitātes grupai.
Improvizējot diemžēl līdz dziļumiem mēs netikām, toties kafijas pauzē jaunieši ļāvās ilgām sarunām par to, kas interesē vieniem, kas otriem, kāpēc puiši nonākuši cietumā un ko viņi tur dara, kā jaunieši pavada brīvo laiku Jelgavā un ko viņi vēlas darīt nākotnē. Vēlāk gan paši jaunieši, gan darbinieces atzina, ka iespējam šī sarunu pusstunda bija viens no vērtīgākajiem procesiem visas nodarbības laikā. 
Pēc nodarbības mēs ar jauniešiem no Jelgavas daudz runājām, par to, kā mums gāja, kurš, ko ieguva no nodarbības, kā arī vai ieslodzījuma vietas ir, lai notiesāti tajās izciestu sodu, vai, lai piedzīvotu resocializācijas aktivitātes, kuras palīdzēs viņiem atgriezties sabiedrībā. Lai kādas arī būtu jauniešu atbildes, visi atzina, ka šī bija vērtīga pieredze un savu uzdrīkstēšanos nenožēlo. Kāds minēja, ka „priekšstati, kas radušies no filmām par cietumu, sagruva.”. Cits savukārt teica, ka tagad ir par, ko padomāt. 
Prieks par procesu, kurā man ir bijusi iespēja būt daļai no tā, kurš raisa pārdomas – kā ir, kā nav un kā varētu būt. 

Kristīne Ļeontjeva