Kristīne par iniciatīvu - foruma teātri Jelgavā

Izmēģinājums nākotnei – foruma teātra izrāde Jelgavas cietumā
Četras oktobra dienas ik rītu es ar kolēģi Valteru Melderi devos uz Jelgavu, lai tur izaicinātu sevi, citus un apstākļus tādā darba formātā kā Foruma Teātris.
Process – intensīvs, aizraujošs, uztraucošs, nogurdinošs, atalgojošs – man iezīmējās kā 2014.gada labākais izdarītais un piedzīvotais darbs.
Interese strādāt ar foruma teātri ieslodzījuma vietās man radās jau pirms vairākiem gadiem un tikai tagad 2014.gada nogalē man, pateicoties Valsts programmas finansējumam un kolēģiem no Ogres biedrības „Projektu darbnīca kopienām”, kuri tāpat kā es tic, ka pēc būtības visi cilvēki ir labi, bija iespēja realizēt sen lolotu izaicinājumu. 



Aizmukt no cietuma vides
Četras dienas pēc kārtas no rīta līdz pulksten pieciem (precīzi, jo puišiem pakaļ nāca apsargi un jebkurš process tika pārtraukts mirklī, kad mēs izdzirdējām apsargu soļus gaitenī pirms vēl viņi paspēja atvērt durvis) mēs ar Valteru soli pa solim kopā ar 7 Jelgavas cietuma ieslodzītajiem (sākumā grupā bija 9 cilvēki) veidojām foruma teātra izrādi. 
Sākām ar iepazīšanos un grupas veidošanu, jo vairums no puišiem viens otru nepazina, turpinājām ar uzticības veidošanu un dalībnieku dzīves stāstu un pieredzes iepazīšanu. Svarīgi bija maksimāli ātri puišiem, kuriem ar teātri ir bijusi nulles pieredze, izskaidrot, kas ir foruma teātris, kā tas būvēts un kā mēs visi kopā trijās dienās izveidosim foruma teātra izrādi, kas viņiem labākajā gadījumā, atgriežoties sabiedrībā, būs kā ‘izmēģinājums nākotnē’. Puišiem (atļaušos izteikt apgalvojumu, ka visdrīzāk arī visiem pārējiem ieslodzījuma vietās esošajiem jauniešiem) šī bija pirmā neformālās izglītības pieredze, kurai viņi ļāvās ar aizrautību un entuziasmu.
Nodarbības veidojām tā, lai viņi ir maksimāli iesaistīti visu laiku, lai darbojas kopā. Kā paši dalībnieki atzina pēdējā novērtējumā (jau pēc izrādes), viņi bija patīkami pārsteigti, ka var tik ātri sadraudzēties ar nepazīstamiem cilvēkiem, un ne tikai sadraudzēties, bet arī kopā darīt lietas un uzticēties procesam. Kāds savukārt atzinīgi novērtēja to, ka bija iespēja ‘izmukt no cietuma sienām’, varēja pašizpausties – domāt un darīt - nevis vienkārši būt autopilotā četrās sienās. 
„Vai Tev …?”
Jau pirmajā dienā pēc pusdienu pārtraukumā dalībnieki jautāja, „Un kas būs tālāk, kad šīs nodarbības beigsies?”. Vai arī „Kāpēc jūs esat šeit?”. Fakts kā tāds, ka pie viņiem nāk kāds ‘no ārpuses’, lai ar viņiem darbotos, puišus pārsteidza. 
Jautājumi turpinājās katrā kafijas pauzē un pauzēs starp darba procesu. Jautājumi, kas ļāva viņiem izzināt, kā tagad ir tur ārā, kā arī tādi, kas ļauj viņiem izdarīt secinājumus, kas mēs ar Valteru par ‘putniem’. 
Viens no jautājumiem - „Vai tev nav bail strādāt ar mums?” tika uzdots vairākkārt. Un mana atbilde katru reizi bija - Nav! Man šī jauniešu grupa (to gan ir ļoti grūti nosaukt par jauniešu grupu) bija tāda pati kā cita grupa, ar kuru jāstrādā. Atšķirība tāda, ka viņi dzīvo ļoti stingrā un skaidri definētā hierarhiskās varas sistēmā, kuras noteikumus es nezinu, bet tas mums neatrucēja kopā strādāt. Salīdzinājumam, strādājot ar jaunieti, kurš ir atnācis uz jauniešu centru uz nodarbību, vai vīrieti, kurš ir ieslodzījuma vietā, ne par vienu ne otru es nezinu – ko viņš ir ēdis brokastīs, kādi ir viņa sapņi, bailes, stiprās un vājās puses. Ar abiem es uzsāku darbu vienādi un tad, atkarībā no cilvēka intereses un vajadzības, pielāgoju darba procesu. 
Par to kas ir foruma teātris jūs varat izlasīt šeit:
http://en.wikipedia.org/wiki/Forum_theatre  un daudzās citās Interneta lapās. 
Savukārt iepazīties ar daļu no radītās izrādes, kas jums sniegs priekšstatu par tēmu, kas bija aktuāla dalībniekiem un par to, kā notiek foruma teātra izrāde, šeit:

Sakritība?! 
Atskatoties uz procesu, saprotu, ka mums ar Valteru bija ideāli apstākļi, lai izrāde izdotos. Tā arī izdevās!
Grupa bija ieinteresēta aktīvi darboties, vairums no puišiem bija arī gatavi ‘iet dziļumā’, domāt, uzdot jautājumus un meklēt atbildes. Dalībnieki ļāvās procesam un tikai retumis mēs piedzīvojam pretestību.
Mums bija lielisks atbalsts no divām cietuma darbiniecēm – Ēvijas un Svetlanas. Pateicoties viņām šīs četras dienas bija vērtīgas resocializācijas aktivitātes ieslodzījuma puišiem, nevis neiespējama misija man un Valteram. Ēvija uz saviem pleciem iznesa birokrātisko slogu un nodrošināja mūsu iekļūšanu/ izkļūšanu no ieslodzījuma vietas. Viņa arī bija tā, kura pirms tam atlasīja dalībnieku grupu, izvēloties tos, kuri gribēja darboties un kaut ko uzlabot savā dzīvē. Savukārt Svetlana bija ik dienu klātesoša darba procesā un kā psihologs ne vienu vien reizi sniedza mums palīdzīgu roku, atbildot uz puišu provokatīvajiem jautājumiem. Viņai kā cilvēkam, kurš zina sistēmu no iekšas, izmanevrēt caur šiem jautājumiem bija daudz vieglāk kā mums ar Valteru. 
Uz uzrādi atnāca puiši, kuriem pirms tam es biju vadījusi vienas dienas improvizācijas teātra nodarbību, līdz ar to viņi mani jau zināja, jutās droši un labprāt iesaistījās izrādē otrās daļas laikā ar saviem ierosinājumiem, kas foruma teātrī ir būtisks nosacījums. 
Šie ir tikai daži pozitīvie elementi, kas nodarbības padarīja par interesantu, produktīva un intensīva darba procesu. Iespējams, ja dalībniekiem nebūtu intereses darboties, ja mums nebūtu cilvēciskās atbalsta sistēmas un jau sagatavotu skatītāju, šīs četras dienas būtu bijušas neiespējamā misija. Bet lai cik neiespējama ir misija, soli pa soli, to iespējams realizēt. 







Kristīne Ļeontjeva