Pieņemts domāt, ka cietums ir totalitāra iestāde, kur ir stingri reglamentēta kārtība. Kādreiz tāpat arī domāju es. Bet, jo vairāk strādāju ar cilvēkiem, jo vairāk arī sapratu, ka cilvēki visi ir dažādi un visu nekad nevar paredzēt un reglamentēt.
Par neformālu izglītību dzirdēju jau kādu laiku atpakaļ un gribēju uzzināt, kas tas ir un, galvenais, izmēģināt to pati. Arī plānoju ieviest NI mūsu cietumā. Kad iepazinos ar to tuvāk, sapratu, ka tas ir tieši tas, ko gribēju. „Mācīties spēlējot, spēlēt un apgūt kaut ko jaunu”. Bērni apgūst visu spēlējot, kāpēc to nevar darīt pieaugušie, ja tā vieglāk? Kāpēc mācības nevar būt interesantas un atraktīvas? Domāju, ka var gan! Un mēs izmēģinājām. Manuprāt, sākums ir labs. Mācāmies paši un kopā ar notiesātajiem. Protams, ir ļoti daudz ierobežojumu režīma dēļ – un laiks, un telpa, un metožu izvēle, bet to visu var pārdzīvot, jo pretī saņemam pozitīvu attieksmi, vēlmi kaut ko darīt, vēlmi mainīties un izmēģināt jaunu. Ja, sākumā vienmēr ir grūti, bet ceru, ka jaunieši „saslimst” ar šo patīkamu vīrusu
NI, tas izplatīsies un visi prasīs vēl un vēl! Ne tikai jaunieši, kuri izcieš sodu, bet arī tie, kuri ir brīvībā, jo mēs tagad esam atkarīgi viens no otra. Bez palīdzības un atbalsta grūti uzsākt kaut ko jaunu. Tā kā jaunieši nāciet pie mums ar savam idejām un palīdzību – mēs esam atvērti priekš jums!
Tatjana, Valmieras cietums
