Par ko domā ieslodzītie
Mišels Fuko savā “Uzraudzīt un sodīt” raksta par cietumu kā sodīšanas sistēmu, kas laika gaitā tik ļoti konceptuāli iesakņojusies cilvēku prātos kā veiksmīgākā no labas un sabiedrībai derīgas uzvedības uzturēšanas iespējām, ka to izmainīt vai no tās atteikties nav iespējams. Viņš arī uzskata, ka tieši šāda sodīšanas pieeja ir laika gaitā noteikusi pieejas maiņu no miesas sodīšanas uz centieniem sodīt un pāraudzināt dvēseli, kas lielā mērā ir arī mūsdienu idejas par cietumu (arī Latvijā) pamatā. Lai arī cietumi Latvijā nepiedāvā plašas sociālās rehabilitācijas iespējas ieslodzītajiem, dvēseles sodīšanu šeit var saņemt pa pilnu programmu un no visām pusēm.
Tas ietekmē arī neformālās izglītības procesus un ar to ir vērts rēķināties neformālās izglītības apmācību vadītājam, strādājot ieslodzījuma vietās. Apzinoties, ka ne visi notiesātie brīvības atņemšanu piedzīvo vienādi un ka vienlaikus daudzi, kas nekad nav bijuši notiesāti, līdzīgi uztver un piedzīvo pasauli arī brīvībā, šeit mazliet aprakstīšu to, kādu realitāti un kā piedzīvo jaunieši, ar ko strādājām Liepājas cietumā. Varbūt tās raksturo tikai šo grupu, bet varbūt iekrāso bildi par cietumu jauniešiem mazliet skaidrākās krāsās.