Mūžīgā NI patiesība, ka grupas „noteikumi” to ievērošana vai tieši pretēji neievērošana ir norāde par grupas dinamiku un dalībnieku personiskā pozīcija par apkārt notiekošo.
4x „noteikumu konflikts”* (razborkas), kas lika domāt par dalībnieku pieņemtām sociālām lomas, uzvedības īpatnībām un spēju sadzīvot ar tām cietumā. Kur palikušas pamata prasmes, kuras tik svarīgas, lai iekļautos sabiedrībā? Tās tiek aizstātas ar tām, kuras palīdz izdzīvot un iekļauties „cietuma hierarhiskā sistēmā ar nerakstītiem noteikumiem”. Manī rodas jautājums: cik palīdzoša ir šī spēja cietumā, tik „izolējoša” pretrunīga izejot ārā – vēl vairāk, cietuma apgūtās prasmes, diez vai, var tikt uzskatītas par noderīgām ārpusē. Vienīgi tiem, kuri spēj atkodēt un sadzīvot ar tām. Ir skaidrs, kāpēc izejot „sačupojas” tie, kuri ir piedzīvojuši līdzīgo... Tas tik tālu, kamēr domāju par individuālo atbilstību pret grupu un spēju vienoties par sociāli pieņemamu sadarbību – apmācību procesā tiek pārkāpta vienošanās un noteikumi!!!
Cietuma lomas kā ar tām sadzīvot un vai tās ir spējīgas nodrošināt veiksmīgu iekļaušanos sabiedrībā? Cik laikam jāpaiet, lai cietuma lomas tiktu pieņemtas kā realitāte, kā modelis, ar kura palīdzību tiek izskaidrots viss apkārt notiekošais, t.sk. skaidri pasakot, ka mums nav problēmas pārkāpt noteikumus, bet jums ir, jo nespējat to pieņemt? Šīs lomas daļai kļūst par cilvēka „Es” sastāvdaļu un nespēja (nevēlēšanās) no tām attiekties! To skaidri var redzēt NI apmācību procesa laikā, kura piedāvā citu sadarbības un uzvedības modeli, citas vērtības. Apmācību grupā daļa jauniešu nodarbojas ar „pretestību” mācību procesam, bet ne ar līdzdalību – sevis attīstīšanu. Sajūta, ka 1-3.gadu laikā jauniešiem zūd saikne ar realitāti, tikai atblāzmas – fantāzijas (izteikta vēlamā padarīšana par realitāti) ir reālas. Tās tiek kropļotas ar savstarpējiem „zeku stāstiņiem” par varoņdarbiem un pasaules uzbūvi – atkal noteikumi, principi, kuri cietuma iekšienē tiek kultivēti kā izdzīvošanas nosacījums gan cietumā, gan ārpus tā. Daži to izprot, bet pretošanās būtu kā vienatnē jaukt Berlīnes mūri!!! Visu laiku vaicāju sev un arī grupai, kam un kā ir jānotiek, lai reāli spētu mainīties?! Vai nav tā (no filmas „Kokaīns”) „iegāju „marihuānas” maģistrs, izgāju kā „kokaīna” doktors”.
Pašam sev rodas jautājums kā NI var –spēj atbalstīt „cietumus” darbā ar jauniešiem, kuri apgūst augstākminētās domāšanas, bet diez vai, tās ir tās, kuras palīdz iekļauties?! Kas ir vajadzīgs, lai spētu mainīties? Kā ar to visu strādāt? Sēžot 4.nodarbībā (kamēr dalībnieki strādā pie savām interešu, hobiju (vēlamiem/reāliem) kartēm) tikmēr prātoju...uz papīra strēmelēm par:
...kā veicināt mijiedarbības (cēloņu seku) domāšanas attīstību? Kā „uzlikt” atbildību un ļaut izprast tās nozīmi? Aizdomājos, ka atbildības pamatā ir virkne domāšanu (kompetenču) un pieredžu (pieredžu izglītība), kuras trūkst šiem 11 „džekiem”, t.sk. kritiskā domāšana, radošā - asociatīvā (radīšanas pretēji iznīcināšanas) domāšana, spēja pieņemt un sadzīvot (pielāgoties) normām, paškontrole (būt kontaktā ar savu „Es”, kaut šis pietrūkst ļoti daudziemJ). Kurp jāvirza NI cietumos?
NI ir kā palīdzošs instruments, lai attīstītu kritisko domāšanu grupas mijiedarbības procesā. Taču joprojām jāsalauž cietumā iegūtā „subordinācijas - hierarhijas attiecību” modelis (vismaz mācību grupā), panākot spēju līdzdarboties un uzņemties iniciatīvu par sevi un kopīgo mērķu sasniegšanu!!! Uzdevums nākošām apmācību – reizēm. Tiklīdz sākām grupā reflektēt par šo, tad daži noslēdzās, daži vispārināja un „meta” atbildību atpakaļ...milzīga frustrācija... tas nozīmē, ka ir uzķerts īstais „vilnis” tik tagad „jāsašķeļ”. Kā?
Varbūt:
- radīt drošu vidi, kurā vadītājs ir autoritāte. Ar skaidriem vienkāršiem noteikumiem un disciplīnu teiktajā;
- veltīt un nenožēlot laiku izmaiņām – cikliski, bet regulāri. Tā nav vienas reizes nodarbība. Tā ir horizontālā prioritāte visu mācību laiku. Visu ieslodzījuma laiku. NI treneriem jāpatur prātā, ka strādājam uz ilglaicīgumu. Būtu labi, ja citi „cietuma” kolēģi atbalstītu un turpinātu šo ideju praksē.
- lomu sadalījums un atbildības deleģēšana. Uzdevumi, mērķtiecīgi izvēloties, kurš darīs, kuru lomu ieņems. Mazināt nejaušību dalīšanā, jo tas pastiprina esošo hierarhiju. Uzdot uzdevumus, kuros jālauž ierastie rīcības modeļi un nebaidīties atspoguļot piedzīvoto. Palīdzēt izprast notiekošo;
- radīt citādu vidi- dot iespēju sajusties ne tā kā vienmēr „cietumā”, t.sk. mainīt attiecības darbinieks – cietumnieks. Iespēja ieņemt citu lomu grupā, piemēram, deleģējot atbildību par uzdevuma izpildi;
- uzdot uzdevumus, kuri palīdz attīstīt domāšanas, plānošanas un realizācijas kompetences. Ar refleksijām iet grūti – jāpalīdz. Reti kad plāno – ķeras klāt darbībai.
*4x grupas dalībnieki kavē, nelīdzdarbojas, nesadarbojas un uzskata, ka tas ir normāli (1x vienošanās tiek pārkāptas). Grupa pagurusi un nespēj tikt pāri „zonas uzstādītām” normām un izmantot NI vidi savu mērķu sasniegšanai. Tiek uzdots jautājums, kāpēc nāk uz šīm nodarbībām – ko vēlas sasniegt?! Tikai daži spēj definēt savus mērķus un atbildēt uz jautājumu, pārējie klusē un izvairās. Vienošanās, ka uz 5x nāk tika tie, kuri vēlas!
26.03.2013., „Šķirotavas cietumā”,
Kārlis