Vīrišķība – nav roku spēkā un prasmē rīkoties ar zobenu,
bet spēja valdīt par sevi un būt taisnīgam.
No Saādi (aforismu krājums)
Vīrietis un sieviete abi divi pēc dabas ir cilvēki. Fizioloģiski ir pieņemts uzskatīt, ka vīrietis ir vīrišķīgs tāpēc, ka viņš tāds piedzimst. Bieži vien esmu dzirdējusi, ka vīrietim ir jābūt stipram. Ja viņš tāds nav, tad arī pietrūkst viņam tā brīnišķīga un tajā pašā laikā mistiskā ko sauc par „vīrišķību”!? Bet vai tik tiešām vīrišķība ir tas, kas izpaužas stiprumā un tas, ko iegūst vīrietis kopš dzimšanas? – tas ir bijis jautājums, ar ko sāku savu pētījumu programmā „Es un man loma sabiedrība”, ko realizējām „Šķeļot viļņus-2” projekta ietvaros Daugavpils cietumā ar jauniem puikām, kas atrodas ieslodzījumā uz periodu ap 5-10 gadiem, daži atkārtoti un 2 puikas ar piespriesto sodu „uz mūžu”.
„Paradoksāli!”, - kāds var pateikt, „kāpēc šāds pētījums ieslodzījuma vietā?!”. Atbilde būtu, pirmkārt, vienkārši interesanti pētīt, kas ir vīrietis, bet, otrkārt, tāpēc, ka cietums kā sistēma ir ļoti statiskā un nemainīga, kas ļauj diezgan viegli novērot izmaiņas un procesus. Tajā paša laikā tā ir sistēma ar izteikto varas hierarhiju, kas dod iespēju redzēt spēka un varas mijiedarbību un ietekmi uz paša cilvēka.
Vīrieša loma
Viens no programmas pīlāriem bija savas lomas un ar lomu saistīto atbildību apzināšana. Gāja dažādi. Puikas procesa laikā nonāca pie dažādām lomām: dēls, bērns, brālis, vīrs, draugs, mīļākais. Kas mani pārsteidz, ka neviens no viņiem nav teicis, ka esmu vīrietis. Pārsteidzoši, ka vīrieši, kam pāri 20 vai pat ap 30 to nesaka vai neuzskata sevi par tādiem. Tad sapratu, likumsakarība un nekas cits. Šokējošais atklājums bija tas, ka sistēma pati, ievelkot jaunieti savā slazdā, aptur viņa garīgo un emocionālo attīstību, personības attīstība apstājas. Puisis ienākot 16 gados sistēmā fiziski turpina attīstīties, bet personība, tās pilnveidošana, briedums iepauzējas uz soda izciešanas laiku un rezultātā, atbrīvojoties pēc 10 gadiem sabiedrība saņemt ārēji nobriedušo vīrieti, bet iekšēji jaunieti „tīņu” gados. Kāds varēs iebilst, bet daudziem no viņiem taču ir ģimene, sieva, bērni, mīļākas, viņi ir valsts pilsoņi utt. Jā, ir, šeit tikai nianse ir tajā, kā viņi izprot atbildības, ko uzņemas esot šajās lomās un ko sabiedrība sagaida no viņiem esot šajās lomās.
Ko viņš meklē
Meklē uzmanību. Dažreiz radusies sajūta, ka puiši nekad nav jutuši uzmanību – mātes, māsas, sievietes vai kāda cita cilvēka, kas dod iespēju izrunāties un uzklausa. Ap 30 gadiem vecs vīrietis alka pēc uzmanības, ko parasti bērns gūst no saviem vecākiem. Iedomājieties, tu runā ar kādu, viņš izlec tev priekšā, lai tu pievērstu viņam vairāk uzmanības. Tu pievērsies viņam, viņš pieprasa vēl vairāk un robežas vairs nejūt. Jautājums, cik daudz ir tevis un cik daudz no sevis tu vari veltīt viņam – iekšēji un psiholoģiski bērnam un ārēji un fizioloģiski „vīrietim”, lai paliek arī tev. Domāju, ka tas ir viens no jautājumiem, ar ko saskaras sistēmas darbinieki, kas strādā ar ieslodzītā personības aspektiem.
„Tā sanāca” sindroms
Tik bieži kā šeit un no šiem puišiem es vēl nekad neesmu dzirdējusi atbildi un pamatojumu „tā sanāca”, lai izskaidrotu savu rīcību. Cilvēkiem mēdz būt tendence vainot citu, bet šeit es to nesaskatīju. Es te vairāk ieraudzīju pārliecību tam, ka tiešām situācija un nekas cits nav vainojams. Nevar jau noliegt , ka daļai no jauniešiem dzīve ir sagatavojusi „piedzīvojumu”, ko nevienam negribētos novēlēt. Vecāki, mans nākamais jautājums daļēji ir jums. No kā bērns pārmanto atbildības sajūtu, gūst izpratni par vispārpieņemtām sabiedrības un morāles normām un izpratni par to, kā mūsu rīcība ietekme mūsu tagadni un nākotni un kā tā ietekmē cilvēkus apkārt?! Atbildi atstāju jūsu ziņā…
Man šī ir bijusi lieliskā iespēja pārvērtēt vecāka atbildību par savu bērnu un viņa pakāpenisko apzināšanos, ko nozīmē būt cilvēkam un izkristalizēt savu lomu un dzīves mērķus, apzināties , kas tev ir svarīgs, par ko tu esi gatavs uzņemties atbildību savā un apkārtējo cilvēku dzīvē.
Spēks = vīrišķība un spēja valdīt par sevi
Vīrišķību bieži vien asociē ar spēku. Pat dažādu tautu pasakās visstiprākais personāžs ir visvīrišķīgākais, stiprākais gan fiziski, gan morālā, gan ētiskā, gan principu, gan izturēšanas, sāpju un grūtību pārvarēšanas ziņā.
Cietums ir sistēma, kur spēks un vara ieņem centrālo lomu. Spēkam ir liela nozīme: būt spēcīgam un izdarīt to, ko apsolījis, būt spēcīgam, lai citi nepadomā, ka esi vājš, būt spēcīgam, lai likt kādam citam strādāt tavā vietā utt. Neskatoties uz spēka centrisko lomu, jaunie vīrieši, kas ir ieslodzījuma sistēmā, ir tik pat stipri fiziski , cik trausli garīgi/emocionāli. Apbrīnojami, cik viegli bieži vien viņiem ar dūri iesist un ar spēku panākt savu , tik pat grūti ir saprast, ko viņš jūt un pateikt to citam ar vārdiem.
Noslēgumā
Prātā ienāk tik daudz jautājumu un pārņem šaubas, skatoties uz ieslodzījuma vietu sistēmu, kas domāta , lai nodrošinātu ieslodzīta resocializāciju un atgrieztu cilvēku atpakaļ sabiedrībā tādu un ar tādu sabiedrībā pieņemto ētikas un uzvedības normu izpratni, lai viņš varētu pilnvērtīgi un līdzvērtīgi citiem cilvēkiem kļūt par tās daļu. Cik lielā mērā šobrīd tas ir iespējams?!
Ja mēs vēlamies, lai sabiedrība, kurā mēs visi dzīvojam un kurā aug mūsu bērni ir droša, veselīga un humānistiski orientēta, tad cietumu sistēma ir jāmaina, jo nevar būt, ka nozieguma dēļ cilvēks bez soda, ko pelnījis un kas tiek piešķirt pēc likuma, ir sodīts papildus ar personības attīstības apturēšanu.
Absurdi – nevar cilvēkam iemācīt braukt ar mašīnu, ja tu viņam nedod iespēju braukt. Nevar bērnam iemācīt runāt un ēst ar karoti, ja tu viņa to neļauj darīt . Tāpat arī šeit, nevar sabiedrība cerēt, ka atbrīvojoties no ieslodzījuma cilvēks kļūst par „labāko un apzinīgāko” sabiedrības loceklis, neļaujot viņa personībai briest 3, 5, 10 vai pat vairāku gadu garumā. Nevar būt, ka cilvēks 30 gados, knapi māk lasīt un cer uz tāda darba atrašanu, kas ļaus viņam uzturēt sevi, veidot un uzturēt ģimeni, būt drošam par savu un bērnu nākotni.
Pēdējo gadu izmaiņas, kas notiek Latvijas penitenciārajā sistēmā, ir pozitīvi tendētas uz šīs problēmas risināšanu. Tas ļauj cerēt , ka izmaiņas briest, tomēr vēl garš ceļš ir priekšā un neformālā izglītība, ar tās dziļo emocionālo, vērtību un pašapziņas veidošanas procesiem var būt viens no instrumentiem vai palīgs izmaiņu ieviešanai.
Paldies kolēģiem un visnotaļ dalībniekiem par lielisko pieredzi un daudz dzīves atklāsmēm. Bez jums šis ceļojums nebūtu bijis tiks vērtīgs un dzīves pieredzes bagāts.
Nataļja Gudakovska
Programmas supervīzore-koučs Daugavgrīvas cietumā
27.11.2014.